— Nesasienies, Mārtiņ. Sieviete ar pagātni un “pūru” — tas ir drošs ceļš tieši purvā, no kura tu saviem spēkiem ārā netiksi
— Mamm, lūdzu, izbeidz. Tu pati savulaik izšķīries no tēva, un nekas — dzīvo taču, turklāt tīri labi.
— Es dzīvoju, jā, bet esmu gājusi cauri ellei, un savam dēlam es tādu “laimi” nekad nenovēlētu. Pat pretiniekam ne.
Šos vārdus mamma man pačukstēja virtuvē, kamēr tējkanna griezīgi svilpa, tieši dienu pirms mūsu došanās uz dzimtsarakstu nodaļu. Toreiz es tikai atmetu ar roku, uzskatīdams to par vecmodīgu aizspriedumainību. Man svēti šķita, ka mums ar Madaru “viss ir citādi”: tā ir nobriedusi, intelektuāla mīlestība, kuras pamatā ir nedziestoša abpusēja cieņa, bet viņas sešgadīgais dēls Roberts — tas ir tikai mazs, piemīlīgs puika, kuram es kļūšu par labāko draugu, iemācīšu copēt asarus un svilpt caur zobiem tā, ka atskatās visa iela. Taču skarbā realitāte izrādījās daudz nežēlīgāka par jebkuru hokeja mača izšķirošo periodu.
Laime uz ielūzuša ledus
Mūsu kopdzīves pirmais mēnesis bija salds un krāšņs tikai Madaras Instagram profila bildēs, kur mēs visi trīs smaidījām saules rietā. Patiesībā es rāvos melnās miesās būvlaukumā kā darbu vadītājs, lai mēs varētu atļauties visu nepieciešamo, kamēr Madara dienas pavadīja mājās — viņa, redziet, meklēja “dvēselei piemērotu” attālināto darbu, kas viņu pārlieku nenogurdinātu. Roberts, savukārt, izrādīja greizsirdību pret ikvienu, kurš uzdrošinājās pietuvoties Madarai. Tiklīdz es vakarā mēģināju virtuvē apskaut sievu, puika kā mazs, nikns zvērs metās starp mums ar spalgu saucienu:
— Mamma, neej pie tā svešā onkuļa! Laid vaļā manu mammu!
— Robij, dēliņ, Mārtiņš nav nekāds onkulis, viņš tagad ir mūsu ģimenes galva, viņš ir tavs tētis.
— Man jau ir tētis. Īstais tētis ir vislabākais.
Pēc šādiem gadījumiem Madara parasti ieslēdzās vannas istabā un stundām ilgi tur sēdēja, kamēr ūdens tecēja pāri malām. Es stāvēju otrpus durvīm, klausījos tajos bezcerīgajos šņukstos un sirds dziļumos sāku nojaust, ka mamma laikam tomēr nebija runājusi tukšu. “Nekas, pie rīta gaismas viss izskatīsies labāk, mēs vienkārši vēl slīpējamies,” es sevi mierināju, malkojot remdenu kafiju tukšā viesistabā.
Rēķins par svešām dzīves kļūdām
Pēc trim mēnešiem, kad pirmā eiforija bija izplēnējusi, es beidzot apskatījos skaitļus mūsu bankas izrakstos. Uzturlīdzekļi no Roberta tēva bija nožēlojami divi simti eiro — summa, par kuru pat suni īsti nepabarosi. Tajā pašā laikā privātais bērnudārzs, individuālie peldēšanas treniņi, robotikas pulciņš un vizītes pie bērnu sporta nodarbībām kopā izmaksāja gandrīz 700. Visu šo milzīgo starpību klusējot sedzu es no savas algas. Kad es beidzot ieminējos par šo netaisnību, Madara tikai viegli un pat nedaudz ciniski noteica:
— Mārtiņ, tu taču lieliski zināji, ka man ir viņš un ka viņam vajag to labāko.
— Zināju, protams, ka zināju, bet es neparakstījos uz to, ka man būs pilnībā jāfinansē sveša vīrieša atvases kaprīzes, kamēr viņš pats vizinās apkārt un bauda dzīvi bez saistībām.
— Tāda ir dzīve, mīļais. Viņš nav prece, ko var atgriezt veikalā.
Es nezināju, ko atbildēt. Galvā kā skaitļojamā mašīnā griezās cipari: liela dzīvokļa īre, līzings par jauno auto, komunālie maksājumi un tagad vēl šie nebeidzamie pulciņi. Kādu vakaru es nopietni apsēdos pie galda:
— Mums ir racionāli jāsadala izdevumi. Madara, tev tiešām ir jāsāk strādāt. Jebkurš darbs šobrīd būtu palīdzība.
— Bet kurš tad parūpēsies par Robertu? Viņam šajā posmā vajag blakus tuvu un mīļu cilvēku. Pie tevis viņš joprojām nav pa īstam pieradis, tu esi pārāk stingrs.
Es smagi noriju siekalas. Vārds “tuvs” skaidri norādīja uz to, ka es šajā hierarhijā joprojām esmu tikai naudas maks uz kājām, nevis ģimenes loceklis. Atkal un atkal galvā atbalsojās mātes vārdi par dūkstī slīkstošo.
“Kā lai pasaka vecākiem, ka naudas restorānam un kino nav” Artūrs jautāja sievai
Vētra pieņemas spēkā
Pavasarī pie mūsu mājas lepni pieripoja Madaras bijušais vīrs Kristaps — veiksmīgs digitālā mārketinga speciālists ar jaunāko elektro auto. Viņš izkāpa no mašīnas, starodams pašpārliecībā, un pasniedza dēlam dārgu planšetdatoru un maisu ar eksotiskiem saldumiem no pēdējā ceļojuma uz Bali.
Roberts lēkāja no nevaldāmas laimes, bet Madara uz savu bijušo skatījās ar tādu nostalģisku, siltu smaidu, kādu es savā virzienā nebiju redzējis mēnešiem. Tajā brīdī es sajutu nepārvaramu vēlmi iebraukt tam glancētajam tēviņam.
— Nu ko, Mārtiņ, kā klājas jaunajam saimniekam? Turi līdzi? — Kristaps nevērīgi uzsita man pa plecu, it kā mēs būtu seni studiju biedri.
— Turu, neuztraucies, mēs te galā tiekam, — es caur zobiem nošņācu.
— Malacis, tā turpini. Sargā manu dēlu un Madaru. Man tagad darbu jūra, pats saproti — laika nav nemaz.
Viņš aizbrauca, atstājot gaisā dārgu nišas parfīmu smaržu un nepatīkamu sajūtu, ka es tikko esmu ticis novērtēts kā lēts pakalpojumu sniedzējs un tad vienkārši aizmirsts.
Vakarā es vairs nespēju klusēt:
— Paklau, kāpēc tas tavs “veiksmīgais” Kristaps sūta tos 200, ja pats braukā uz kūrortiem? Viņš nav nekāds nabags.
— Viņam pašlaik ir sarežģīti, investīcijas “iestrēgušas”. Lūdzu, nesāc atkal savu skaitīšanu.
— Investīcijas iestrēgušas, bet lidot uz Bali un pirkt dārgu elektroniku viņam ir tieši laikā? Tas ir absurds.
Mēs saķīvējāmies tā, ka rībēja sienas.
Galējā robeža un lūzuma punkts
Vasarā viss galīgi sabruka kā kāršu namiņš. Madaras mātes apaļajā jubilejā viesu namā, kad visi jau bija krietni iesiluši, viņa mani pasauca malā un sazvērnieciski nočukstēja:
— Mārtiņ, tu taču esi saprātīgs vīrietis, saproti taču: Madarai beidzot vajag drošu plecu, bet Robertam — īstu vīrieša paraugu blakus. Tas ir tavs svēts pienākums par viņiem gādāt bez ierunām.
Vārds “pienākums” tajā brīdī manī nostrādāja kā palaidēj mehānisms. Manī sakrātais rūgtums izlauzās uz āru ar milzīgu spēku visas radu saimes priekšā:
— Man ne pret vienu šeit nav nekādu “svētu pienākumu”! Viņam ir tēvs, kurš brauc ar dārgu auto — lai viņš tad arī ir tas plecs un paraugs. Es neesmu parādnieks par svešām kļūdām.
Svinību zālē iestājās klusums. Madara kļuva balta kā lapa. Sievasmāte nicīgi sažņaudza lūpas un aukstā balsī noteica:
— Mēs laikam esam ļoti kļūdījušies, uzņemot tevi mūsu ģimenē, jaunais cilvēk. Tu neesi tā vērts.
Mēs atpakaļceļā neizmainījāmies ne vārda. Tajā pašā naktī Madara klusām krāmēja mantas mugursomās.
— Mēs uz kādu laiku padzīvosim pie mammas. Mums visiem vajag atdzist un saprast, kas notiek.
— Vai tu saproti, ka šis ir beigu sākums?
— Ja tu mūsos redzi tikai finansiālu apgrūtinājumu, nevis savu ģimeni, tad — jā, tas ir gals.
Otru daļu lasi raksta turpinājumā – spied TĀLĀK
Tur jau sieviete vienkārši mantkārīga. Ja cienītu sevi nekad tā neizdarītu. Nu tas ir neizkāstu